Neakadēmiska recenzija: Pūt, vējiņi! (LT)

Jā, es šo izrādi skatījos televīzijā, bet, jel, tāpēc taču tā ir neakadēmiska recenzija.

http://liepajasteatris.lv/put-vejini/

Mana mamma vienmēr, kad pēc manas iniciatīvas aizejam uz teātri, priecājas, ka es protot izvēlēties izrādes. Protams, bieži vien jau mediji ir sacēluši kņadu, ka kāda izrāde ir noteikti jāredz, bet manā gadījumā bieži ļoti spēcīgi nostrādā intuīcija un man gribētos domāt, ka arī kaut kāda veida prasmes šķirot apkārtējās atsauksmes. Piemēram, uz tādām brīnišķīgām izrādēm kā “Nāves deja” (VDT) vai “M.Butterfly” (DT) es aizgāju kā pilnīgi tukša lapa, pirms tam vispār neko nedzirdējusi un varbūt pat īsti nezinot režisoru un aktieru sastāvu. Nu labi, tikko bijām uz “Jaunā ārsta piezīmēm”, bet to nudien obligāti vajadzēja, jo Bulgakovs un vispār manas mammas mīļākais darbs, un vajadzēja taču papriecāties, kā Zvīgulis kārtējo reizi pieviļ teātri.

Līdzīgi ir arī ar sliktām izrādēm. Ļoti bieži pietiek ar izrādes plakātu (“Milēdija” (DT), es pat nepaspēju to noskatīties, un laikam labi vien ir), bet reizēm visu pasaka vārdi. Piemēram, ja kāds piemin vārdus “mūzikls”, “Kārlis Lācis” un “pūt, vējiņi” vienā teikumā. Par “Pūt, vējiņi!” visi bija sajūsmā, bet es nespēju beigt raukt degunu, lai gan pati izrādi pat nebiju redzējusi. Un tad es noskatījos un guvu apstiprinājumu visām savām aizdomām.

Kāpēc vispār gribu runāt par šo izrādi – jo tā ir ļoti pretrunīga. Iemesli, kāpēc izrāde kļuvusi tik populāra, ir, un ir pamatoti. Vismazāk, kur piesieties, ir scenogrāfijā (Mārtiņš Vilkārsis). Tā ir interesanta, tai pat laikā neizlecoša, rada gana tautisku iespaidu (koka siena un laipas), bet vienlaikus labi sader ar stilizētajiem tērpiem. Laipas ir fantastiski daudzfunkcionālas (un tas arī tiek izmantots), bet gaismas stari no caurumotās sienas izrādes laikā ir vienīgais, kas uz brīdi rada trauslu, romantisku, vējiņisku sajūtu. Tai pat laikā, es nezinu, kāpēc, bet laiva skatuves priekšplānā mani nokaitina jau pie pirmās izdevības.

Ilzes Vītoliņas tērpi nekad nepieviļ un, pat ja izrāde pieprasa neizteiksmīgi ģērbtus personāžus ikdienas tērpos, pie tiem tik un tā ir patīkami piesiet acis (piemēram, “Equus” (DT)). “Pūt, vējiņi!” gan bija, kur izvērsties. Protams, sākumā tomēr ir grūti tikt pāri aizvainojumam, kas pārņem redzot tik brīvas tautisku tērpu stilizācijas, bet, kad tas paveikts, skatīties ir patiešām interesanti. It sevišķi izteiksmīgi ir lielie skati. Tikai Baibas tērps šķiet mākslīgi izcelts pārējo vidū. Labi, mēs jau tāpat sapratām, ka viņa nav mātes meita, kaut vai matu trūkuma dēļ! (Starp citu, Kučinskas frizūra man joprojām rādās murgos.)

Horeogrāfija bija patiesi iespaidīga, tekstam un mūzikai atbilstoša, patīkami bija arī redzēt kaut kādus kompozīcijas principus, piemērojoties mūzikai. Inga Krasovska par šo izrādi arī saņēma Spēlmaņu balvu “Gada kustību mākslinieks”. Bet – man jau atkal bija ļoti grūti to savilkt kopā ar sižetu, jo kopīgās dejas izskatījās kā tādi Brodvejas izrāžu fragmentiņi, kam ar “Pūt, vējiņi!” maz sakara. Var jau strīdēties, vai ir pareizi, ka es šo lugu uztveru caur tik folkloristisku prizmu, bet fakts paliek fakts, ka tajā ļoti konkrēti attēlotas noteiktas latviešu tradīcijas un to īsti nevar ignorēt. Nē, nu var, bet uz daudziem skatītājiem tas nenostrādās tāpat, kā nenostrādāja uz mani.

Librets (Jānis Elsbergs, Evita Mamaja) atkal ir viena ārkārtīgi brīva stilizācija, kas šur tur atmaksājas, bet šur tur nē. Erotiskie joki par Gatiņa stabulīti šķiet visai interesanti, tikmēr citas vietas liekas neveiklas vai neiederīgas. Erotika vispār, kā jau mēs labi zinām, ir Džiļa lauciņš, un par to, vai meitas attēlot kā nogribējušos ielasmeitu baru ir interesanti un vajadzīgi, patiesībā var diskutēt, jo tā jau nu ir tīrā interpretācija, un interpretācijas nevar būt pareizas vai nepareizas, varbūt tikai veiklas un neveiklas. Un neveikli, manuprāt, bija attēlot Gatiņu (Kaspars Kārkliņš) kā mazu Kvazimodo, kura prāta spējas ir gandrīz pielīdzināmas fiziskajam kroplumam. Un man tomēr pietrūka Raiņa. Nevis tāpēc, ka es viņu šausmīgi mīlētu, bet lugā bija ļoti skanīgs ritms, ko nevarētu teikt par Elsberga tekstiem (bet kas vēl nozīmīgāk ir mūziklam), turklāt šķiet – dažus faktus libretisti ir izmetuši tikai tāpēc, ka nevar pateikt labāk par Raini, bet citēt arī kaut kā stulbi.

Televīzija pārraidīja izrādi, kurā Baibas lomu spēlēja Everita Pjata un es daudzas reizes izrādes laikā domāju par to, kāpēc. Droši vien tāpēc, ka Aija Andrejeva tomēr ir dziedātāja, nevis aktrise. Izrādes fragmentos arī varēja dzirdēt Aiju dziedam intonatīvi netīri. Bet Everita kā Baiba izrādes laikā šķita pilnīgi iesaldēta, nekas viņas pasaulītē nemainījās, vai tur kaut tautu dēli divdesmit viņu ņemtu, vismaz es to nesaskatīju. Tikai lielas, bailīgas acis visu izrādes laiku. Savukārt, skatoties uz Pujātu, man visu laiku šķita, ka cauri spīd Lilioms (bet, zinot manu apsēstību ar Liepājas teātra “Lilioma” iestudējumu, tas varētu būt ļoti subjektīvi). Arī Uldī es neredzēju attīstību un te arī mazliet vainoju libretu, jo man gribējās Uldi iepazīt vairāk. Toties Didzis (Egons Dombrovskis) gan tika parādīts visai neskopi, tas mani pārliecināja. Ļoti interesanti bija skatīties Didža un Andas (Madara Melne) attiecībās – sižets kopumā vairāk grozījās ap māti un viņas meitām, atstājot Baibu ar Uldi visai prastā “mīlam, bet nevaram būt kopā” plauktiņā. Viņu abu attiecībās man ļoti pietrūka neskaidrības, baiļu momenta. Nevainīgā Baibiņa – bams, liela mīlestība – bams, tā nedrīkst, mums jāšķiras. Lugā tomēr es saskatu kaut ko liktenīgāku, kaut ko mistiskāku. Jo Baiba tomēr ir situācijā, kas nelīdzinās nekam, kas iepriekš noticis viņas dzīvē. Viņa mīl, bet ļoti, ļoti baidās. No mīlestības, no Ulda un, man šķiet, ka no pasaules vispār.

Beigām pietaupīju, manuprāt, pašu interesantāko un nozīmīgāko (es šeit runāju par izrādi, bet tas attiecas arī uz dzīvi vispār) – mūziku. Kārlis Lācis ir sevi parādījis ļoti veiksmīgi (piemēram, kā galvenais Busuļa albuma “Kino” mūzikas autors) un arī ļoti neveiksmīgi (piemēram, “Jevgēņijs Oņegins” (DT) – pati neesmu dzirdējusi, bet esmu runājusi ar cilvēkiem, kas tiešām pazīst drēbi, turklāt esmu dzirdējusi arī citus Lāča skaņdarbus, kas neliecina viņam par labu). Interesanti, ka manās attiecībās ar profesionālām teātra recenzijām, visbiežāk krasi nepiekrītu tikai jautājumiem par izrādes mūziku. Negribu izklausīties augstprātīgi, bet nav izslēgts, ka teātra kritiķi, it kā kompetenti cilvēki savā jomā, mazliet novārtā ir atstājuši muzikālo izglītību (un šeit es nerunāju par akadēmiskās mūzikas literatūras studijām, bet par k-l-a-u-s-ī-š-a-n-o-s, daudz un ļoti dažādas mūzikas klausīšanos), jo tā nu ir viena lieta, ar ko vismaz daļēji varu lepoties.

Dažādu tautu mūzikas ietekmes man šķita ļoti nepamatotas. Jā, kaut kā aiz matiem var pievilkt paralēles, bet tās galīgi nebija organiskas. Man ļoti, ļoti nepatika balādes. Kaut vai tā pati slavenā Baibas ārija. Sadarbojoties ar režisora naivi minimālistisko piepūli likt kaut ko darīt aktierim balādes laikā (Džilindžer, ja tu domā, ka mūzika visu “izvilks”, tad tai jābūt labai mūzikai), radās kaut kas izcili garlaicīgs, nesaistošs un iemidzinošs. Un, protams, banāls, jo tā taču ir balāde. Un mūzika vispār lielākoties bija nāvīgi neitrāla. Nekas šausmīgi tizls, bet arī nekas interesants.

Bet bija lietas, kas mani ļoti patīkami pārsteidza. Kārlis Lācis izmantoja daudz vadtēmu un tas bija ļoti ievelkoši, muzikāli visiespaidīgākais bija Baibas, Ulda, mātes un Zanes kvartets, kurā katrs dziedāja savu tēmu, visi reizē, katrs ar saviem vārdiem, bet veidojot sakarīgu harmoniju. Dažas tēmas bija ļoti veiksmīgas, piemēram, Ulda tēma. Arī Baibas un Gatiņa dziesma par div’ dūjiņām pielipa visai pamatīgi, pēc tam, kad biju pieradusi pie tās salkanuma. Muzikāli ļoti veiksmīgi bija pseido – tautiskie skati, respektīvi, tautu atbraukšana, meitu skati abu cēlienu sākumos. Kopā ar veiksmīgo scenogrāfiju un horeogrāfiju šie “masu skati” bija lielākā izrādes veiksme.

Vēl viena lieta, un par šo arī vienīgais lielais paldies aktieriem. Man šķiet, ka pirmo reizi es dzirdēju tik profesionālu izpildījumu. Nevienam solistam, neatkarīgi no vecuma un dabas dotā tembra negadījās nekādi nesmukumi, kas patiesībā ir pilnīgi normāli muzikālajā teātrī. Bet kopīgie dziedājumi bija ļoti tīri, ļoti līdzeni un tembrāli patīkami. Klausoties radās ļoti patīkama drošības sajūta, pilnīgi varēja saost ieguldītā darba apjomu.

Kāpēc “Gada muzikālā izrāde”, 100g kultūras balva un tūkstošiem fanu? Droši vien tāpēc, ka tas tiešām bija tehniski ļoti vērienīgs un smalki izstrādāts darbs. Un Latvijā tādu ir maz, mūziklu labā kvalitātē gandrīz vispār nav. Kādu daļu, iespējams, aizkustināja šausmīgās balādes, bet pārējos – apziņa, ka arī jaunie lasa Raini un mēģina ar to kaut ko pasākt.

Advertisements
Publicēts iekš ... | Komentēt

18 till I die

Kad man paliks 20, varbūt es sākšu gulēt 7h diennaktī, ieturēt regulāras ēdienreizes, būt tīrīga, rūpēties par savu reputāciju, darīt arī tās lietas, kas man nepatīk, veidot stabilas attiecības, skaļi nedziedāt uz ielas, kad tikai sagribas, neflirtēt ar visu, kas kustās, neļaut garastāvoklim svārstīties tā, it kā es būtu šizofrēniska grūtniece, ierasties uz sarunātajiem randiņiem, turpināt sarunas, kurās negribu piedalīties, nekavēt, nebūt egoistiskai, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, runāt ar citiem kā ar manis cienīgiem cilvēkiem pat tad, ja viņi patiesībā nav, skaļi nelamāties publiskās vietās, cienīt citus vecuma, pieredzes vai statusa dēļ, neļauties slinkumam, palīdzēt nepatīkamiem cilvēkiem, pieskatīt savas lietas, vērtēt lietas naudā, izskatīties tā, lai nevienam nav par mani kauns, lietot alkoholu pieklājības un iederēšanās nolūkos, neaizņemties naudu stulbiem pirkumiem, neuzbāzties citiem ar savām ašajām idejām, kuras tāpat nerealizēšu, nolaisties uz zemes un norakstīt savus ideālistiskos sapņus, pieņemt sasniedzamus mērķus, baidīties no riska, nekavēt skolu/darbu tikai tāpēc, lai labi izskatītos, gatavot ēst tikai tāpēc, ka tas ir jāmāk, neinteresēties par visu, kas ir apkārt, runāt ar pazīstamiem cilvēkiem un ignorēt nepazīstamus, nevis otrādi, justies neēri vienai pašai kaut kur ejot vai dejojot, neatbildēt godīgi uz jautājumiem, ja atbilde varētu cilvēku aizskart, paturēt savu radikālo viedokli pie sevis, piemēroties sarunu biedra intelekta līmenim, paturēt savas emocijas sevī, neizlikties foršākai/dīvainākai/interesantākai, kā patiesībā esmu, neļaut sev izrādīties citu cilvēku vai savā priekšā, melot sev, darīt lietas laicīgi, nenorādīt cilvēkiem uz viņu stulbumu, novērtēt iespēju pamest savu dzimteni un kļūt par kosmopolītu, pazemoties, nedarīt lietas tām nepiemērotās vietās, neskatīties uz visu no pēc iespējas dažādiem skatupunktiem, pieņemt sabiedrības nolemtību stereotipu slogam, krāsoties, lišķot un mēģināt patikt cilvēkiem, klausīties dziesmu tikai 10 reizes, pat ja gribās visas 100, nepārlasīt jau vairākas reizes lasītas grāmatas, bezkaunīgi nemulsināt cilvēkus, izpildīt savus plānus, nevis mainīt tos ik pa minūtei, nedarīt visu, kas ienāk prātā, nedomāt ar sirdi un nejust ar prātu, nedaudz samelot, ja tas nāks situācijai par labu, dzīvot tikai vienu dzīvi, ģērbties puslīdz viena stila drēbēs, izvairīties no ārkārtējām situācijām, brīnīties par atsķirīgo, izvairīties no neparastā, nest tik, cik varu celt, rakstīt intelektuālu un nopietnu blogu.

Bet man ir 18, un man ir vienalga.

Publicēts iekš ... | Komentēt

Baltijas pērļu zvejnieks

Man ir četras lietas, ko teikt sakarā ar šī gada kinofestivālu Baltijas pērle.

1) Man ļoti, ļoti patika filma “Galīgā montāža: dāmas un kungi”. Smiekli un asaras. Šī filma ir apliecinājums, ka tu vari aiziet uz kino un redzēt kaut ko ļoti smieklīgu un tai pat laikā gaumīgu, ļoti aizkustinošu, būt vienlaicīgi vairākos tev mīļos laikmetos un vietās, dzirdēt tikai un vienīgi lielisku mūziku, redzēt vienā filmā gandrīz visus labākos pasaules aktierus. Tu vari atdzerties tūkstošiem skaistu kadru un dažādu noskaņu, kas tomēr rada kopīgu veseluma sajūtu. Un patiesi dziļi iemīlēties kino. Šajā filmā, atšķirībā no otras, par kuru runāšu, ir apbrīnas vērts tehniskais risinājums vien, kurš tomēr neaizēno māksliniecisko vērtību. Filmu Latvijas kino vairs nerādīs, tāpēc meklējam, khem, citas iespējas.

2) Man ļoti, ļoti nepatika filma “Ardievas valodai”. Es neesmu pieradināta pie avangarda kino, bet es esmu pieradināta pie dažādām mūsdienu mākslas izpausmēm, kas varētu man piešķirt kaut nelielas tiesības runāt par šo darbu. Šī filma izskatījās pēc pašmērķīga eksperimenta. Man pret to nebūtu iebildumu, ja vien “Ardievas valodai” būtu mani kaut kādā veidā emocionāli iekustinājusi, bet tā nenotika un bija diezgan garlaicīgi. Tik ļoti neiekustināja, ka man ir grūti noticēt iespējamībai, ka kādu citu šī filma ir iekustinājusi, lai gan Kannu kinofestivāla žūriju, acīmredzot. Manās aprindās mākslinieciski nenostrādājušus eksperimentus sauc par vingrinājumiem, bet vingrinājumus cenšas slēpt no publikas acīm.

3) Slikts joks. http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/526222-baltijas_perle_pazino_ka_sis_bus_pedejais_kinofestivals

4) Normunda Naumaņa aiziešana bija liels šoks un sarūgtinājums. Man viņš bija liela autoritāte, es vienmēr respektēju viņa viedokli, pat tad, ja tas krasi atšķīrās no manējā, kas gan lielākoties nenotika. Katru reizi, lasot viņa vārdu vai redzot viņu TV, uzlabojās garastāvoklis. Kino zinātnes jomā Naumanis bija Latvijas spilgtākā figūra. Tomēr kino nav līdz galam mans lauciņš, tāpēc vēl jo vairāk priecājos par viņa teātra recenzijām, kurās atklājās ne tikai viņa inteliģence un profesionalitāte, bet arī lieliskā humora izjūta un literāri garšīgais teksts. Piemēram, savā blogā jau iepriekš esmu likusi atsauci uz šo burvīgo Zojkina kvartira recenziju. Neliekuļojot saku, ka man viņa pietrūks. Paldies!

Publicēts iekš ... | Komentēt

Neakadēmiska recenzija: Medījums (DDT)

Med?jums

Noslēpumainajā meža pasaulē realitāte saaugusi ar absurdiem un neticamiem notikumiem. Vientuļā meža būdā dzīvo vecs Mednieks kopā ar nomedīto zvēru – Zaķa, Brieža, Āža un Lāča – trofejām, kas nevar vien sagaidīt atriebības stundu. Šī ir izrāde par garīgām traumām, kas radušās no mīlestības, kaisles un stiprām ilgām pēc citādas dzīves.

Režisors: Mārcis Lācis
Spēlē: Jānis Skanis, Mārtiņš Brūveris, Armands Berģis, Antons Zamišļajevs, Mārcis Lācis
Dramaturģijas konsultante: Justīne Kļava
Dziesmu tekstu autors: Andris Kalnozols
Scenogrāfi: Aivars Žukovskis, Jānis Bijubens
Kostīmu mākslinieces: Inga Bermaka, Agnese Stabiņa
Leļļu māksliniece: Marta Batbajarina
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons

“Medījums” man bija izrāde par to ir, nevis par to, kas ir. Lai gan man šķita, ka es skaidri jūtu, ka izrādes centrā režisors ir licis ideju, nevis noskaņu vai emociju, es līdz šīs idejas rezonansei sevī netiku. Es vairāk ķēru nianses un detaļas. Izrādi noteikti var saukt par psiholoģisku, bet uz manu psihi šie sūtītie signāli iedarbojās neatkarīgi no Mednieka. Un varbūt tāpēc, ka zvēri savā patmīlībā vairāk koncentrējas uz savas dzīves apraudāšanu un viņu uzmanību Mednieks uztur tikai kā izklaides un ziņkārības apmierināšanas objekts, arī es aizdomājos tieši par zvēru absurdo dzīvi mežā, bet Mednieku nostūmu malā, tikai virspusēji piekarinot viņam birku “pašiznīcināšanās”. Un jā – medības var būt arī neliela gļēvuma izraisīta priekšspēle sevis paša nogalināšanai.

Šo “trilleri” es sajutu kā ļoti mierīgu un sakārtotu. Sīki izstrādātā scenogrāfija, gaismu spēles un rekviēms zvēru nāvei radīja ļoti trauslu, gaišu pasauli, kura kontrastēja ar it kā raupjo sižetu un ne-izsmalcinātajām (t.i. – reālistiskajām) sadzīves detaļām. Šis kontrasts bija viena no lielākajām izrādes veiksmēm. Protams, neaizmirstot leļļu lietojumu, kurš radītu baudu jebkuram skatītājam tāpēc vien, ka nav pieredzētas apburošās kustības, kuras spēj veikt šie mazie aktieri.

Izrāde reizēm it kā sižetiski mēģina atklāties, atbildēt uz dabiski uzpeldošajiem jautājumiem: kas ir mednieka sieva? kāpēc mednieks ir mežā un ko viņš darīs tālāk?  Bet drīz atkal šī intriga norimst un paliek noslēpta. Un šis noslēpums rada diezgan spraigu sajūtu, pat nedaudz neērtības. Bet tā  atklāšana liktu izrādei pārvērsties par diezgan kanonisku drāmu.

Reizēm ir sajūta, ka režisors cenšas runāt par tēmu, kas viņam pašam ir pārāk neizprotama (vai arī viņš cenšas to padarīt saprotamāku skatītājam), tāpēc to atšķaida ar zaķiem, kas dzied “swag” un diezgan nepamatotām atsaucēm par seksuālām tēmām, kas pazūd tik pat pēkšņi, cik parādās, un izrādes gaitā nemaina neko.

Tomēr skatoties man radās paļāvība uz “Medījuma” veidotājiem – aktieriem (kuri man šoreiz bija visi vienādi mīļi, negribējās piesieties nevienam) un režisoru, jo, lai gan viņi darīja arī to, kas neraisīja manas simpātijas, no viņu pašu puses plūda tāda pārliecība par stāstu, ka tā padarīja izrādi ļoti stabilu, tādu uz kuru var paļauties un nav šausmās jāgaida kāds neveikls moments, kas briest izrādes gaitā (tā ir diezgan pierasta parādība teātra telpā). Galu galā izrāde bija ļoti interesanta pieredze, kas izpelnījās gan manu iekšēju neizpratni, gan atzinību.

Publicēts iekš ... | Birkas | Komentēt

Neakadēmiska recenzija: Kultūras fantoms (DDT)

KulturasFantoms-web

Tas sāka dzimt 2007. gada beigās. Tas dzima, dzima un 2009. gada sākumā Latvijas Kultūras Kanons bija gatavs. Tas iznāca ārā uz ielas, un cilvēki gāja tam garām. Tie, kuri to ievēroja, brīdi paskatījušies, aizgriezās un devās tālāk savās ikdienas gaitās. Kanons nezināja kas viņš ir, kam viņš ir un ko tam darīt? Vai tam būt par visu Latvijas iedzīvotāju kopīgo kultūras atmiņu? Vai tam nodrošināt piederības sajūtu Latvijai? Varbūt iedvesmot skolēnus būt Latvijas patriotiem? Bet varbūt ir jāfiksē cilvēku grupas kopējās zināšanas noteiktā brīdī? Kuru uzdevumu veikt un kuru ne? Varbūt jāizpilda ir visi? Un ja visi, tad kuru veikt pirmo? Un ja veikt, tad kā? Kanons apmulsa pavisam, izveidoja savu mājas lapu http://kulturaskanons.lv/lv/1/un tur arī palika.
Pēdējā laikā viņš atkal no jauna tiek modināts un ārā pie cilvēkiem vilkts, izprašņāts un iztaustīts. Latvijas iedzīvotāji grib būt vairāk Latvijas iedzīvotāji, bet Kanons nezina, kā viņiem tādiem kļūt. Kanons ir dusmīgs. Viņš gribētu palīdzēt, bet nezina kā. Kanonam ir sakrājušies daži vārdi, ko teikt saviem radītājiem par dzīvi, piederību, sevi, citiem kanoniem un būšanu par Latvijas iedzīvotāju.

Izrāde “Kultūras fantoms” ir mēģinājums fiksēt LKK jeb Latvijas Kultūras Kanona domas un sajūtas pēc pieciem gadiem Latvijas Republikā.

Autori un izpildītāji: Jānis Balodis, Kārlis Krūmiņš, Ieva Kauliņa
Māksliniece: Ieva Kauliņa
Konsultants: Valters Sīlis

—–

“Kultūras fantomu” gribas nosaukt par miniatūru – kaut ko, kas ātri paiet, lielos vilcienos iepazīstina ar tēmu, ieskicē atmosfēru, bet emocionālai attīstībai ļauj notikt katrā skatītājā pašā. 

Izrādē tiek nedaudz iepazīstināts ar Latvijas kultūras kanonu: kas tas tāds ir, vai tas ir jēdzīgi nostrādāts un vai tas vispār kaut ko patiešām pasaka par latviešu kultūru. Jā, muļķīgi, bet arī es reizēm iedomājos (un tad ļoti satraucos), ka nevaru būt īsta latviete, jo neēdu rupjmaizi. Vai tāpēc, ka neesmu pieredzējusi Antras Liedskalniņas aktierspēli. Tomēr: kamēr aktieri šķiet pat diezgan nopietni aizkaitināti par kultūras kanona būšanām un nebūšanām, mani tas diez ko neaizķer. Jo skaidrs jau tāpat, ka ne jau kultūras kanons tevi padara par latvieti.

Kultūras kanons manās acīs ir tikai piedeva izrādei, vēl viens aspekts, no kura var paraudzīties uz tik sarežģīto jautājumu par savu (latvisko) būtību, piederību Latvijai un latviešu kultūru vispār, par kuru runā izrādes veidotāji.­ Izrāde liek domāt par to, vai mēs šos identitātes meklējumus pārāk nevienkāršojam, varbūt pat primitivizējam. Arī mēģinot sajust latvietību caur vērtībām, kas pieminētas kultūras kanonā. Reizēm man ir licies, ka nav iespējams uzdot pārāk daudz jautājumu, tomēr “Kultūras fantoms” ar saviem “Kāpēc?” rada pat dīvainu domu, ka cilvēka piederība latviešu kultūrai nemaz nav jāskaidro, pietiek jau tikai ar to, ka tā ir. Tas sasaucas ar manu nesen ieviesto dzīves atziņu, ka vissvarīgākais uz šīs pasaules nav nodefinējams, un mēģinājumiem dzīvot, izvairoties no jebkādas definēšanas. Bet atzīšanās, ka kaut ko nevar izskaidrot, nav tas, ko esmu pieradusi redzēt teātrī. Ne slikti, ne labi, tikai mazliet savādi, jo diezgan bieži šķiet, ka režisori darbus patiesībā veido tikai tāpēc, lai izklāstītu savus jau pilnīgi skaidros dzīves uzskatus. Ne slikti, ne labi, tikai mazliet savādi – līdzīga sajūta varētu būt brīdī, kad pieķer savus vecākus rakstām dzeju.

Pārdomas par izrādes tematiku bija viena lieta. Jā, skatoties es domāju, bija daudzas idejas, kas šķita jau dzirdētas, bija arī daudz impulsu vēl nepieredzētām domām, bet visvairāk es novērtēju tieši trīs izrādes veidotājus (šķiet pārāk liekulīgi viņus saukt vienkārši par aktieriem) Jāni Balodi, Kārli Krūmiņu un Ievu Kauliņu un viņu klātbūtni uz skatuves (ko arī patiesībā šķiet pārāk liekulīgi saukt par skatuvi; šajā brīdī derētu pacelt glāzes par cilvēcīgu teātri kā burvīgu XXI gadsimtam raksturīgu parādību, jo aktieris vairs nav tēls no grāmatas un skatuve vairs nav vieta, kuru no skatītājiem atdala stikla siena). Man bija interesanti vērot viņus, klausīties viņos, dzirdēt smalko, pieklusināto humoru, kas ik pa laikam iedzirkstījās izrādē un lika mazliet atslābt, runājot par šķietami diezgan nopietno tēmu.

Šī bija viena no tām izrādēm, kuru laikā es iedomājos, ka gribu, lai tā pēc iespējas ilgāk nebeigtos, jo vienkārši ir patīkami tajā atrasties. Un tādā ziņā diezgan smagu vilšanos radīja izrādes beigas pēc nepilnas stundas. Vēl savādāks šķita Dirty Deal Teatro paziņojums nākamajā dienā, ka izrāde tiek pārcelta uz nākamo sezonu. Arī es pamanīju personīgus sīkumus, kas “Kultūras fantomam” manās acīs neļāva kļūt par izrādi, kas pārdomājama dienām un naktīm. Bet man patika. Tāpēc šis pavērsiens ļoti ieintriģēja un pastiprināja interesi par manas teātra dzīves jauno sastāvdaļu  – Dirty Deal. Un, ja pēc pirmā randiņa tu esi mazliet apjucis, tomēr nenoliedzami ieinteresēts vēlreiz satikties, tas nozīmē, ka randiņš ir izdevies labs.

Publicēts iekš ... | Birkas | Komentēt

Neakadēmiska recenzija: Voiceks (NT)

Neakadēmiska recenzija no meitenes, kas mīl teātri, bet vēl nav iemācījusies, ka ar attiecībām ir jāstrādā.

Šī recenzija ir veltījums Kristai. Gaidīšu opozīcijas viedokli!

Informācija no teatris.lv:

Voiceks.

Georgs Bīhners

Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks: Kirils SEREBREŅŅIKOVS

Režisora asistents: Iļja ŠAGALOVS

Muzikālais noformējums: Jēkabs NĪMANIS

Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS

Tulkotājs: Ingus LINIŅŠ

Skatuves mašīnisti: Kaspars KŪRIŅŠ, Māris JAUNZEMS

Producente: Ilona MATVEJEVA

Pirmizrāde: 10.04.2012. Izrādes ilgums: 1h 45min

Lomās

Gundars GRASBERGS, Daiga KAŽOCIŅA, Madara SALDOVERE, Līga LIEPIŅA, Uldis DUMPIS, Artuss KAIMIŅŠ, Arturs KRŪZKOPS, Ivars PUGA, Jānis VIMBA, Kaspars DUMBURS, Romāns BARGAIS

Pēc “Mirušo dvēseļu” panākumiem Kirils Serebreņņikovs, viens no vadošajiem Krievijas režisoriem, atgriežas Nacionālajā teātrī. Šoreiz – ar 19. gs. spilgtākās un noslēpumainākās ekspresionisma drāmas “Voiceks” iestudējumu. Tās autors – Georgs Bīhners miris 24 gadu vecumā, atstājot darbu, ko nu jau gandrīz 200 gadus režisori uzskata par vienu no aizraujošākām lugām, kas atvērta plašām interpretācijas iespējām.

Apbalvojums: 

2011./2012. gada scenogrāfs Kirils Serebreņņikovs

2011./2012. gada  mūzikas autors dramatiskajā izrādē Jēkabs Nīmanis

Serebreņņikova “Voiceks” Latvijas teātra telpā tiek aprunāts jau labu laiciņu, turklāt mēdz tikt pieskaitīts pie “tām dīvainajām” izrādēm – “Voicekā” ir daudz simbolu, daudz paņēmienu, ko pirms vairākiem gadiem teātra skatuve nebūtu pieņēmusi. Tomēr es šajā izrādē neredzēju to ekstrēmo postmodernismu, ko daudzi skatītāji raksturojuši kā nepanesamu, tāpat arī neredzēju neko tik pārdrošu vai ģeniālu, lai šo izrādi sauktu par revolucionāru. Objektīvi to varētu noraksturot kā mazliet īpatnēju darbu, un teātra apmeklētājam nevajadzētu bažīties, ka nu tik būs kreizī. Tas, vai izrāde patiks, ir tikai gaumes jautājums.

Jā, pats sākums lika aiz izmisuma iekārpīties dziļāk teātra krēslā: neaptēsts melnstrādnieks skraida pa skatuvi pēc sava despotiskā saimnieka vēlmēm ar “morāli”, “mūžību” u.c. smagiem vārdiem rokās, kamēr pats priekšnieks pacilāti pauž savus klišejiskos prātojumus par šīm tēmām. Man nebija skaidra šīs uzspēlētās moralizēšanas ideja, un es to vēlreiz negribētu piedzīvot. (Tikai frāze “Vai “jā” ir vainīgs pie “nē” un vai “nē” ir vainīgs pie “jā”?” ir man kaut kur aizķērusies.) Tomēr drīz tā beidzās un izrāde uzņēma apgriezienus.

Arī remonta smaka, kas nāca no skatuves, neko labi nelika justies, nešķita, ka sižets spētu pietiekami attaisnot vidi un vispār baltā un pelēkā krāsa man lielākoties uzdzen drebuļus. Lai gan varēja just, ka tam ir konkrēts nolūks, manuprāt, daudz efektīvāk būtu bijis fonu virzīt tajā pašā mākslinieciskajā noskaņā, kuru ieskicēja baltais Karls (Artuss Kaimiņš) ar lielajām rozēm. Jāpiebilst tomēr, ka reizēm krāsu vai akcentu spēles uz skatuves bija ļoti iedarbīgas, to gan nevarētu teikt par kameras tiešraidi, kas uz mani neatstāja nekādu iespaidu.

Tveršana2

Muzikālais noformējums (Jēkabs Nīmanis) skaisti saplūda ar visu izrādes noskaņu, lai gan nebija gluži manā gaumē. Bet es ļoti augstu novērtēju basklarnetes skanējumu un paša klarnetista līdzāspastāvēšanu uz skatuves.

Manuprāt, izrādes uzbūve pati par sevi jau bija ļoti skaidra un vienkārši uztverama: ir Voiceks, ir viņa stulbais darbs un neciešamais priekšnieks, ir arī neuzticama draudzene ar sīci, kuru nav nemaz tik viegli pabarot, un kopumā draņķīga dzīve. Šai ikdienišķajai sižeta līnijai līdzās iet otra, kura papildina pirmo ar simboliem, metaforām un Voiceka prāta radītām vīzijām. Tieši šīs atkāpes man šķita izrādes vērtība, jo “parastā” sižeta līnija mani garlaikoja, tā ir jau sen tikusi izrunāta, šeit tā nepasaka neko jaunu. Aktierdarbam nebija, kur piesieties (galvenajās lomās Gundars Grasbergs un Daiga Kažociņa – diezgan pelēcīgi tēli, Voiceks ar savu sakņupušo muguru un neaptēsto rīcību pat liek vilkt dīvainas paralēles ar Kvazimodo), bet nebija arī nekā īpaša, ko paņemt sev. Brīžos, kad uz skatuves bija tikai daži aktieri ar šo reālistisko dzīves atainojumu, man nāca miegs.

Tāpat kā sižetiski vislielāko iespaidu atstāja mākslinieciskie iestarpinājumi, tāpat arī no aktieriem acīs iekrita tieši otrā plāna aktieri. Man ļoti patika Jāņa Vimbas izsmējīgi lietišķais “Dmitrijs Nagijevs” – ieturētā stilā viņš gluži kā Logus novadīja dažādas Voiceka dzīves epizodes.

Tveršana

Intelektuālais kanārijputniņš ar draugiem mani nemulsināja – es varēju gan izbaudīt interesanto ainu, gan iekšēji pasmieties, gan paņemt sev kādu skaudrāku domu. Tā pat bija ar Artusu Kaimiņu un viņa Karlu. Baltās, veikli slīdošās kustības un mazliet naivā mīmika, kurā kaut kas atgādināja Anīkās kultūras varoņu patosu, radīja savdabīgu hipnozes iespaidu. (Šeit gan jāpiebilst, ka mēs vēl joprojām gaidām, kad tu nometīsi svaru, Artus!)

Spilgti manā atmiņā palikusi ballītes aina. Tā bija tik precīza mana viedokļa ilustrācija, ka vēl tagad, par to domājot, nevaru novaldīt rūgtu smaidu. Es tā gribētu, lai vairāk cilvēku redzētu šo skatu no malas. Varbūt man būtu vieglāk pieņemt šīs sabiedrības daļas pagrimumu, ja no viņiem dzirdētu: “Nē, nu TAS nav normāli. Nē, mēs gan TĀ nedarām.”

Ļoti daudzi sīkumi izrādē tika atrisināti vienkārši un skaisti, piemēram, saduršanas skats. Izbaudīju metaforu, kurā Karls Voicekam ber uz kājām zemi, kad viņš dodas mājup.

Gribējās pieminēt Ivaru Pugu. Viņš bija tik ļoti pudzisks! Sāk apnikt viņa vienādās lomas, sajūta, ka kāds ir mazliet aizsēdējies uz vienas emocijas.

Sākumā man bija stipras antipātijas pret trīs pajaunajiem, tomēr ar laiku viņi parādīja diezgan lielu virtuozitāti dažādās jomās. Kaspars Dumburs, uz kuru pirms tam skatījos caur pieri, sāka šķist neticami piemērots savam tēlam. Abu meitenīšu burvīgā etīde iekaroja manas simpātijas galīgi. Nebija daudz reižu, kad “Voiceks” liktu smieties, joki bija reti, bet trāpīgi – kā kulaks uz acs, ko saņemt no labākā drauga. Nu ja, mazliet stulbi arī.

Kopumā… No “patīk”/”nepatīk” es laikam izvēlētos “patīk”. Laikam. Bet es ļoti priecājos, ka aizgāju un iesaku aiziet katram. Diez vai šī izrāde pretendēs uz tavas sirds plauktiņu ar birku “labākās izrādes”, taču ir interesanti kaut vai paskatīties uz sevi, uz to, kā tu uztver atkāpes no sižeta, kādas emocijas raisa biežās metaforas.

Publicēts iekš ... | Komentēt

Pārdomas par mākslas pamatojamību.

Vispirms gribu ieteikt – rakstniecības jomas amatieriem, it sevišķi jaunām, naivām meitenēm, nevajadzētu rakstīt pārdomas, vismaz publiski ne. Tas ir vieglākais veids, kā kļūt garlaicīgam, klišejiskam, bezjēdzīgam un neveiklam. Tagad esmu paziņojusi, ka apzinos savu muļķību, tāpēc ceru, ka jums būs vieglāk man to piedot.

Vakar kāda draudzene mani un vēl bariņu meiteņu aizveda uz Mākslas akadēmijas diplomdarbu izstādi „Te. Tur. Tālāk.”. Izstāde bija interesanta, bet pēc jautājuma, kuri darbi mums patika vislabāk, daudzas atbildes sastāvēja no divām daļām, arī manējā: „man patika ideja tajā darbā…” un „vispār man patika tas…”. Bez kaut mazākās idejas mākslas darbs nemaz nevarētu tikt radīts, bet mēs domājām to dziļi filozofisko ideju, kas ir mērķēta tieši uz cilvēku un provocē viņu intensīvi domāt par kādu konkrētu tēmu. Šādas idejas bija visos izstādes darbos, turklāt varēja just, ka tām piešķirta galvenā loma. Bet māksla taču netiek vērtēta dažādās kategorijās. Iedomājieties: kaut kāds jauno gleznotāju konkurss, galveno balvu kategorijā „Labākā ideja” iegūst Jānis Bērziņš, bet kategorijā „Labākā glezna” – Jēkabs Ozoliņš.

caption]

Man vajadzēja ilgu laiku, lai pieņemtu konceptuālo mākslu („Konceptuālā māksla – avangarda mākslas virziens, izveidojies 20.gs. 60.gados. Šī mākslas virziena mērķis ir paust idejas.” Te. ). Tagad esmu to iemīlējusi, man sagādā prieku viļāt prātā mākslā paustās domas, es jūtu, ka tas kaut kādā ziņā man ir vērtīgi, māksla mani maina. Pirms dažiem gadiem rakstīju eseju, kuras galvenā doma bija: galvenā mākslas misija ir dot estētisku baudījumu – pacilātību par to, ka ir skaisti vai dot jaunas, spilgtas emocijas, skatoties uz šo darbu; jebkādas filozofiskas domas ietveršana var būt noderīga, tomēr tā ir tikai pievienotā vērtība. Vairs es neesmu tik kategoriska. Manuprāt, vajadzīga gan māksla ar konkrētu domu, gan māksla, kas ietekmē tikai vizuāli. Turklāt visskaistākā būtu šo abu virzienu sintēze.

Es domāju, ka šī mākslas sašķelšanās ir veidojusies tāpēc, ka ideja konceptuālajā mākslā ir kļuvusi par pašmērķi – novārtā tiek pamesta idejas oriģinalitāte vai paša darba izskats. Mākslinieks tomēr nav filozofs un, mēģinot kļūt par tādu kā tēlotājmākslas Koelju, iznākums, manuprāt, ir visai neveikls. Rodas iespaids, ka autors kaut ko saka teikšanas pēc, nevis tāpēc, ka viņš uzskata par vajadzīgu to pateikt. Vēl viens negludums, ko saskatīju – pats objekts nemaz nevizualizē nosaukumā vai aprakstā minēto domu. Ar to jau konceptuālā māksla atšķiras no parastas saukļu izplatīšanas – mākslas objektam ir kaut kādā veidā jānovada ideja līdz izstādes apmeklētājam. Citādi man šķiet, ka mākslas darbs veidots, atrodot ideju un pieklājības pēc kaut ko piemālējot klāt, lai ir ko pakārt pie sienas.

[caption id="" align="alignnone" width="560"] Kārļa Padega diplomdarbs “Doks”

Nobeigumā par to, kas mani tracināja visvairāk. Pēc manas gaumes un saprašanas skaistu darbu izstādē nebija daudz. Un visiem darbiem klāt milzīgas plāksnes ar komentāriem par ideju. Tā it kā tas būtu obligāti. Tā it kā Kārļa Padega „Doks”, piemēram, kā diplomdarbs mūsdienās Mākslas akadēmijā netiktu pieņemts, jo trūkst plāksnītes un provocējoša nosaukuma.

Publicēts iekš ... | Birkas , , | Komentēt

Neakadēmiska recenzija: Homo Novus

Neakadēmiska recenzija no meitenes, kas mīl teātri, bet vēl nav iemācījusies, ka ar attiecībām ir jāstrādā.

Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus (http://homonovus.lv/index.php) saviem skatītājiem cenšas parādīt citādu teātri. Nevis tādu, kādas asociācijas izraisa vārds “teātris” vidējam – mākslu mīlošajam un zinošajam, bet mazliet piesardzīgajam latvietim, bet teātri neparastā formā, vidē, izpildījumā. Tomēr pāri visam – labu teātri.

Šķiet, es saprotu, kāpēc ir cilvēki, kas šo festivālu īsti nevēlas apmeklēt, lai gan no valstiskajiem teātriem nevairās. Man prātā nāk manas sajūtas Nastavševa Eskeipista dienasgrāmatas pirmā skaņdarba sākumā. Tas likās kaut kas mežonīgi artistisks, acīmredzami – tikai izredzētajiem saprotams, pats Nastaševs ievadā teica kaut ko par “ēteriskumu”, es domāju: bāc, kur esmu iekūlusies… Līdzīgs ilgu laiku bija mans viedoklis par konceptuālo mākslu. Principā. Bet var atklāt pilnīgi jaunas sajūtas, ja atveras un uzticas šķietami svešai pasaulei.

Par Eskeipistu vēlāk. Tas viss sākās ar Zudušajiem dārziem. Es ar savu pavadoni un vēl palielu baru cilvēku kāpu autobusā, lai brauktu uz mazdārziņiem, kur mūs sagaidīja turienes cilvēki, izstāstot savu stāstu par to, kā viņu lolotās mājiņas un dārzi tika izpostīti jaunā dzelzceļa vārdā. Viņu asaras mijas ar ainiņām no lustīgajām viesībām, kas reiz tika rīkotas dārziņos. Ēdot Gaidas gatavoto harčo zupu un skatoties ugunī ir silti, mājīgi un sirsnīgi, bet ticība pasaulei ir zudusi.

Līdzīgas sajūtas raisīja Naida Radio. Kāda Āfrikas valstiņa, pilsoņu karš/genocīds vienai tautai pret otru – norauti locekļi, sagraizīti grūtnieču vēderi un pāri visam pārliecība, ka tas ir ne tikai pieņemami, bet pat ļoti nepieciešami. Skatītāja priekšā ir radio studija, no kuras genocīds tiek attaisnots, atbalstīts un uzkurināts. Interesanta ainiņa, kuru tā vien gribas nesaistīt ar savu pasauli, ja vien tas būtu iespējams.

Uz Serža efektu devos ar cerību, ka programmiņā solītā dzīves mīlestība pie manis atgriezīsies pēc drūmajiem Zudušajiem dārziem un Naida radio. Seržs (Latvijā dzīvojošs francūzis, kas savus paziņas izklaidē ar pašgatavotiem, ne īpaši atzinīgi novērtētiem gaismas šoviem spilgtas mūzikas pavadībā) bija tiešām gaišs un mīlīgs, smieklīgs, interesants, dzīves uztverē – savējais. Tomēr mans pasaules netaisnību nomocītais prāts arī šajā izrādē pāri visam uztvēra skumjo noti: vientuļo, citu nesaprasto Seržu. Toties tagad esmu iedvesmota atrast savu bērnības radiovadāmo mašīnīti, uzstiprināt tai virsū brīnumsvecīti un nodemonstrēt savam pavadonim gaismas šovu Gulbju ezera pavadījumā.

(Pēc Serža uzreiz metos uz Laimes pilnīgas koncertu Esplanādē. Šī piezīme ir svarīga, jo lieliskā koncerta baudīšana krietni pabojāja nākamās dienas Pēdējās humānās telpas uztveri.)

Kā visa saskare ar mākslu manā dzīvē, arī instalāciju izstāde Pēdējā humānā telpa, kas festivāla ietvaros notika savrupnamā Briāna ielā 9, sākās ar neizpratni, bet, atveroties visām maņām, pārauga sajūsminātā pacilātībā. Pats savrupnams vien jau ir apskates vērts – noputējušas flīzes un uzplēstas koka grīdas, vēl pavisam baltas sieviešu skulptūras un spīdīgas, aristokrātiskas podiņu krāsnis blakus dažām Viktorijas stila tapešu šķēpelēm. Eksponāti lielākoties nebija prātojami, bet vienkārši ķerami. Mēģinot uzķert sajūtu.

Pavisam nejauši ieklīdu Sīļa Operācijai “Irākas atbrīvošana” – 10 gadi! – vienīgajā izrādē, ko, šķirstot Homo Novus programmu, uzreiz norakstīju kā manām interesēm neatbilstošu. Nonākot iekšā sapratu, ka pieklājīgi aiziet vairs nevaru. Tā nu sēdēju un klausījos Eināra Repšes 2003. gada uzrunu, un man patika tas, ko es uztvēru. Droši vien tāpēc, ka šī izrāde pārstāvēja manis histēriski izplatīto ideju, ka uz jebkuru notikumu var paskatīties ļoti dažādi.

Pēc tam jau ar nodomu iegādājos biļeti uz Eskeipista dienasgrāmatu. Labākais uz čuju lēmums festivāla laikā! Nastavševs pats – nepretenciozs, nevīžīgs, pat visai komisks tēls. Viņa mūzika – busulisks džezs/krievu romances/klasiska teātra mūzika. Gāja cauri kauliem. Nepretendējot uz “augstākās mākslas” apzīmējumu – ļoti skaista mūzika, spilgts rokraksts, aizraujošs izpildījums. Ja iepriekšējās izrādes es skatījos, mēģinot distancēties no naidīgās pasaules, tad Nastvaševs bez ceremonijām beidzot parāva vaļā un runāja ar mani aci pret aci.

Tajā pašā vakarā nokļuvu Lupatās – gaumīgā un asprātīgā žonglieru priekšnesumā, kas bija kā ironisks post scriptum pēc pārdomu pilnās nedēļas.

Veselīgam līdzsvaram vajadzētu pateikt arī kaut ko sliktu par festivālu. Neviena izrāde, neskaitot Nastaševa koncertu, man neradīja zemestrīci, nebija īstais noskaņojums vai īstās izrādes. Bet nebija neviena brīža, par kuru varētu teikt “neinteresanti” vai “nekvalitatīvi”. Iesaku Homo Novus apmeklēt visiem, kaut vai tāpēc vien, ka ir neiespējami iegrābties uz sliktu izrādi, kā to nevarētu teikt par Latvijas teātriem. Turklāt būs kaifs un vesela bagāža jaunas vielas pārdomām.

 

+ kaut kas no pagājušās nedēļas pārdomām, atmiņām un emocionālajām paģirām:

Publicēts iekš ... | Birkas , , | Komentēt

Monētas abas puses jeb 1 EUR tautumeita

Atvainojoties par pāris iepriekšējiem bloga ierakstiem, kurus vispārināti varētu aprakstīt kā prastu, garlaicīgu īdēšanu par nabaga pusaudzes traki smago dzīvi, pirmo reizi šī bloga garajā pastāvēšanas vēsturē mēģināšu pievērsties kam nopietnākam.

Cik bija manos spēkos saprast – parakstu vākšana referendumam par eiro ieviešanu Latvijā  šodien tika oficiāli atzīta par veltīgu. Apzinos savu nekompetenci šajā jomā, un pie tā arī paliksim – referendumā piedalīties tāpat es nevarētu. Uzreiz gribu atvainoties par to, ka tik skaļi izsakos – pavisam iespējams, ka nepilngadīgam pilsonim bez pienācīgas sajēgas un izglītības to nevajadzētu darīt, tomēr viedoklis, bez šaubām, ir arī man. Un neviens nekad fiziski nepierādīs, ka viedoklis, kas balstās uz lielāku čuju, nekā zināšanām ir mazvērtīgāks par pretēju.

Man ir pamatots iemesls lepoties, ka šodien atkal pēc ilgiem laikiem aizvadīju diskusiju, proti – runāju ar savu tēvu par man sāpīgu tēmu nelamājoties un nebļaujot. Punkts manā labā! (Kad runājām par ārzemju latviešiem, savaldīties nevarēju.) Tātad: Tēt, ja notiktu tas referendums, tu balsotu? Protams! Par vai pret eiro? Par. Jo tas piesaistītu ārzemju investorus. Praktiski lats jau ir eiro, tas ir pilnīgi atkarīgs no valūtas kursa, tikai jānomaina nosaukums. Bet kāpēc tad jāmaina? Lai piesaistītu ārzemju investorus, viņi nevar droši ieguldīt, ja priekšā ir kaut kāds nedrošs lats. Kam tad mums vajag tos ārzemju investorus? Lai viņi, piemēram, izvēlētos lēti kaut ko ražot Latvijā, mūsu darbinieki tur strādātu, saņemtu lielāku algu un labklājības līmenis celtos. Te nu atdūros pret pavisam atšķirīgu pasaules redzējumu. Abām pusēm – eiro entuziastiem un vēsturiskā lata aizstāvjiem – ir savi argumenti, kurus var mest vieni otriem virsū, bet normāli debatēt nav iespējams, jo tie ir pārāk dažādu raksturu. Lai kādos vārdos to visu nemēģinātu ietērpt, skaidrs, ka “eiro komandas” trumpis ir EKONOMIKA, bet “lata komandas” – EMOCIJAS. Mans tēvs apgalvo, ka tie, kas ir pret eiro, vienkārši nezina, ka viņu labklājības līmenis celtos. Nepiekrītu. Aicinu jūs padomāt par to, kas ir labklājības līmenis – jā, oficiāli to mēra naudas summās, bet, vai emocionālais faktors nav tik pat svarīgs? Varbūt pat svarīgāks?

Publicēts iekš ... | Birkas | 5 komentāri

Nogatavinātas atmiņas. Francijas pieraksti.

Braucam pārbaudīt, vai tā arī bez filmām un grāmatām spēs aizstāvēt manu sapņu zemes godu.

22.10.2011. Lietuva mūs sagaida ar beigtām govīm. Polija raisa pārdomas par ātrā ēdiena lēno servēšanu. Smieklīgs meiteņu vakars, skatoties filmu par dzīviem miroņiem (piezīme no tagadnes: šķiet, ka tā man bijusi trauma – vēl tagad atceros kā zaļsejains večuks rāpjas ārā no sava zārka) un raidījumu ar skaistu, blondu francūzi.

24.10.11. plkst. 11.00 izsoļoju no Šamboro pils pēc vienatnīgas idilles ar ķīmiski sarkana dzēriena pudeli vienā un melna kaķa plakātu otrā padusē. Šenonso pilī jauka kompānija, skaisti dārzi un ēzelītis Hipsteris.

25.10.11. Izlaižam Versaļas maksas dārzus, apskatām pārgrezno pili un dodamies ielās. Tukši pagalmi, skaistas mašīnas, francūži, kas aicina ciemos, maldīšanās, mazas sānieliņas, mūzikas veikali. La Defense – mūsdienīgs biroju un debesskrāpju rajons, kas, dīvainā kārtā, neizraisa manī riebumu. Vilšanās francūžos. Bēg no lietus kā no paša nelabā. Es ne. Eifeļtornis. Rindas – bailes – sarunas par mūziku – bailes pāriet – “smilšainais krasts” nodod latviešus – eiforija – latviešu mini dziesmu svētki, kāpjot lejā pa kāpnēm. Repertuārs: Parīzes Dievmātes katedrāle, bītli, latviešu ziņģes, tautasdziesmas utt.; tautasdejas zem Eifeļa. Kamēr kāpjam lejā, Eifelis sāk “bļinki, bļinki” (mūsu gida vienīgais foršais joks). Pamatīga kaulēšanās ar melnajiem par maziem Eifelīšiem, kurus piekarināt pie ceļojuma kofera (un nākamajā ceļojumā bez skumjām pazaudēt. tagadnes piezīme). Braukājam pa Parīzi. Vakarā jauks, dubļains ceļojums uz tuvējo Makdonaldu (kas, kā jau mēdz izrādīties, ir tik pat tuvējs, cik gājiens no centra līdz Juglai).

26.10.11. Monmartrā apskatām baznīcu, klaiņojam pa mazām ieliņām ar bagetēm rokās. Nemitīgi dziedam un pat telefonā ierakstām “All my loving”. Satiekam puisi, kurš uz ielas dzied un spēlē ģitāru. Foršs puisis, forši dzied. Eju prasīt: “Can you play something from The Beatles?”. Kā atbilde sāk skanēt… miniet trīs reizes? “Close your eyes and I’ll kiss you…” Indiešu (?) petīciju vācēja savu roku manā kabatā, es krauju pa pirkstiem un pretī saņemu gaisa skūpstus. Luvra, ai, Luvra. Sāpošas kājas, 3 h maldoties uz riņķi vien. Līdz Luvrai vēl ir jāizaug, bet es atgriezīšos. Mēģinot tikt ārā, biju tuvu histērijai (ne jau mākslas iespaids. izeju trūkums). O, bet Delakruā… Parādās jēdziens “joku bikses”, kas valda visu vakaru. Joku breketes,  Saimona Beikera seksbikses un vēl visvisādas bikses…

27.10.11. Pirmā un pēdējā īstā diena Parīzē. Smaržu muzejs, Senmišela bulvāris, Orsē muzejs, cepti kastaņi un Luksemburgas dārzs ar runājošām tualetēm un pašu organizētām tango stundām. Vespas, “vai-ku-smuki” francūži, gardi skatlogi un jauka paklaiņošana. Elizejas lauki ar “krēpēm” un nekam nevajadzīgiem veikaliem. Triumfa arka, kurā uz stundu iemantojam jaunus ķīniešu vecākus. Sprints uz autobusu. Vīna vakars, tajā ik pa laikam uzpeld skolotāji un “nemaz šovakar nedzēruši” klasesbiedri.

29.10.11. Pēdējās dienas paiet kā nemaņā. Autobuss mūs bendē nost, bet mēs varonīgi izturam un pat pamanāmies justies tīri jauki. Glīti sakārtojam savas atmiņas un iespaidus smadzeņu plauktiņos un esam gatavi 5.00 atgriezties mājās. Ne ideālās, vēl augošās un tomēr vislabākajās mājās.

Publicēts iekš ... | Birkas , | 1 komentārs