Neakadēmiska recenzija: Pūt, vējiņi! (LT)

Jā, es šo izrādi skatījos televīzijā, bet, jel, tāpēc taču tā ir neakadēmiska recenzija.

http://liepajasteatris.lv/put-vejini/

Mana mamma vienmēr, kad pēc manas iniciatīvas aizejam uz teātri, priecājas, ka es protot izvēlēties izrādes. Protams, bieži vien jau mediji ir sacēluši kņadu, ka kāda izrāde ir noteikti jāredz, bet manā gadījumā bieži ļoti spēcīgi nostrādā intuīcija un man gribētos domāt, ka arī kaut kāda veida prasmes šķirot apkārtējās atsauksmes. Piemēram, uz tādām brīnišķīgām izrādēm kā “Nāves deja” (VDT) vai “M.Butterfly” (DT) es aizgāju kā pilnīgi tukša lapa, pirms tam vispār neko nedzirdējusi un varbūt pat īsti nezinot režisoru un aktieru sastāvu. Nu labi, tikko bijām uz “Jaunā ārsta piezīmēm”, bet to nudien obligāti vajadzēja, jo Bulgakovs un vispār manas mammas mīļākais darbs, un vajadzēja taču papriecāties, kā Zvīgulis kārtējo reizi pieviļ teātri.

Līdzīgi ir arī ar sliktām izrādēm. Ļoti bieži pietiek ar izrādes plakātu (“Milēdija” (DT), es pat nepaspēju to noskatīties, un laikam labi vien ir), bet reizēm visu pasaka vārdi. Piemēram, ja kāds piemin vārdus “mūzikls”, “Kārlis Lācis” un “pūt, vējiņi” vienā teikumā. Par “Pūt, vējiņi!” visi bija sajūsmā, bet es nespēju beigt raukt degunu, lai gan pati izrādi pat nebiju redzējusi. Un tad es noskatījos un guvu apstiprinājumu visām savām aizdomām.

Kāpēc vispār gribu runāt par šo izrādi – jo tā ir ļoti pretrunīga. Iemesli, kāpēc izrāde kļuvusi tik populāra, ir, un ir pamatoti. Vismazāk, kur piesieties, ir scenogrāfijā (Mārtiņš Vilkārsis). Tā ir interesanta, tai pat laikā neizlecoša, rada gana tautisku iespaidu (koka siena un laipas), bet vienlaikus labi sader ar stilizētajiem tērpiem. Laipas ir fantastiski daudzfunkcionālas (un tas arī tiek izmantots), bet gaismas stari no caurumotās sienas izrādes laikā ir vienīgais, kas uz brīdi rada trauslu, romantisku, vējiņisku sajūtu. Tai pat laikā, es nezinu, kāpēc, bet laiva skatuves priekšplānā mani nokaitina jau pie pirmās izdevības.

Ilzes Vītoliņas tērpi nekad nepieviļ un, pat ja izrāde pieprasa neizteiksmīgi ģērbtus personāžus ikdienas tērpos, pie tiem tik un tā ir patīkami piesiet acis (piemēram, “Equus” (DT)). “Pūt, vējiņi!” gan bija, kur izvērsties. Protams, sākumā tomēr ir grūti tikt pāri aizvainojumam, kas pārņem redzot tik brīvas tautisku tērpu stilizācijas, bet, kad tas paveikts, skatīties ir patiešām interesanti. It sevišķi izteiksmīgi ir lielie skati. Tikai Baibas tērps šķiet mākslīgi izcelts pārējo vidū. Labi, mēs jau tāpat sapratām, ka viņa nav mātes meita, kaut vai matu trūkuma dēļ! (Starp citu, Kučinskas frizūra man joprojām rādās murgos.)

Horeogrāfija bija patiesi iespaidīga, tekstam un mūzikai atbilstoša, patīkami bija arī redzēt kaut kādus kompozīcijas principus, piemērojoties mūzikai. Inga Krasovska par šo izrādi arī saņēma Spēlmaņu balvu “Gada kustību mākslinieks”. Bet – man jau atkal bija ļoti grūti to savilkt kopā ar sižetu, jo kopīgās dejas izskatījās kā tādi Brodvejas izrāžu fragmentiņi, kam ar “Pūt, vējiņi!” maz sakara. Var jau strīdēties, vai ir pareizi, ka es šo lugu uztveru caur tik folkloristisku prizmu, bet fakts paliek fakts, ka tajā ļoti konkrēti attēlotas noteiktas latviešu tradīcijas un to īsti nevar ignorēt. Nē, nu var, bet uz daudziem skatītājiem tas nenostrādās tāpat, kā nenostrādāja uz mani.

Librets (Jānis Elsbergs, Evita Mamaja) atkal ir viena ārkārtīgi brīva stilizācija, kas šur tur atmaksājas, bet šur tur nē. Erotiskie joki par Gatiņa stabulīti šķiet visai interesanti, tikmēr citas vietas liekas neveiklas vai neiederīgas. Erotika vispār, kā jau mēs labi zinām, ir Džiļa lauciņš, un par to, vai meitas attēlot kā nogribējušos ielasmeitu baru ir interesanti un vajadzīgi, patiesībā var diskutēt, jo tā jau nu ir tīrā interpretācija, un interpretācijas nevar būt pareizas vai nepareizas, varbūt tikai veiklas un neveiklas. Un neveikli, manuprāt, bija attēlot Gatiņu (Kaspars Kārkliņš) kā mazu Kvazimodo, kura prāta spējas ir gandrīz pielīdzināmas fiziskajam kroplumam. Un man tomēr pietrūka Raiņa. Nevis tāpēc, ka es viņu šausmīgi mīlētu, bet lugā bija ļoti skanīgs ritms, ko nevarētu teikt par Elsberga tekstiem (bet kas vēl nozīmīgāk ir mūziklam), turklāt šķiet – dažus faktus libretisti ir izmetuši tikai tāpēc, ka nevar pateikt labāk par Raini, bet citēt arī kaut kā stulbi.

Televīzija pārraidīja izrādi, kurā Baibas lomu spēlēja Everita Pjata un es daudzas reizes izrādes laikā domāju par to, kāpēc. Droši vien tāpēc, ka Aija Andrejeva tomēr ir dziedātāja, nevis aktrise. Izrādes fragmentos arī varēja dzirdēt Aiju dziedam intonatīvi netīri. Bet Everita kā Baiba izrādes laikā šķita pilnīgi iesaldēta, nekas viņas pasaulītē nemainījās, vai tur kaut tautu dēli divdesmit viņu ņemtu, vismaz es to nesaskatīju. Tikai lielas, bailīgas acis visu izrādes laiku. Savukārt, skatoties uz Pujātu, man visu laiku šķita, ka cauri spīd Lilioms (bet, zinot manu apsēstību ar Liepājas teātra “Lilioma” iestudējumu, tas varētu būt ļoti subjektīvi). Arī Uldī es neredzēju attīstību un te arī mazliet vainoju libretu, jo man gribējās Uldi iepazīt vairāk. Toties Didzis (Egons Dombrovskis) gan tika parādīts visai neskopi, tas mani pārliecināja. Ļoti interesanti bija skatīties Didža un Andas (Madara Melne) attiecībās – sižets kopumā vairāk grozījās ap māti un viņas meitām, atstājot Baibu ar Uldi visai prastā “mīlam, bet nevaram būt kopā” plauktiņā. Viņu abu attiecībās man ļoti pietrūka neskaidrības, baiļu momenta. Nevainīgā Baibiņa – bams, liela mīlestība – bams, tā nedrīkst, mums jāšķiras. Lugā tomēr es saskatu kaut ko liktenīgāku, kaut ko mistiskāku. Jo Baiba tomēr ir situācijā, kas nelīdzinās nekam, kas iepriekš noticis viņas dzīvē. Viņa mīl, bet ļoti, ļoti baidās. No mīlestības, no Ulda un, man šķiet, ka no pasaules vispār.

Beigām pietaupīju, manuprāt, pašu interesantāko un nozīmīgāko (es šeit runāju par izrādi, bet tas attiecas arī uz dzīvi vispār) – mūziku. Kārlis Lācis ir sevi parādījis ļoti veiksmīgi (piemēram, kā galvenais Busuļa albuma “Kino” mūzikas autors) un arī ļoti neveiksmīgi (piemēram, “Jevgēņijs Oņegins” (DT) – pati neesmu dzirdējusi, bet esmu runājusi ar cilvēkiem, kas tiešām pazīst drēbi, turklāt esmu dzirdējusi arī citus Lāča skaņdarbus, kas neliecina viņam par labu). Interesanti, ka manās attiecībās ar profesionālām teātra recenzijām, visbiežāk krasi nepiekrītu tikai jautājumiem par izrādes mūziku. Negribu izklausīties augstprātīgi, bet nav izslēgts, ka teātra kritiķi, it kā kompetenti cilvēki savā jomā, mazliet novārtā ir atstājuši muzikālo izglītību (un šeit es nerunāju par akadēmiskās mūzikas literatūras studijām, bet par k-l-a-u-s-ī-š-a-n-o-s, daudz un ļoti dažādas mūzikas klausīšanos), jo tā nu ir viena lieta, ar ko vismaz daļēji varu lepoties.

Dažādu tautu mūzikas ietekmes man šķita ļoti nepamatotas. Jā, kaut kā aiz matiem var pievilkt paralēles, bet tās galīgi nebija organiskas. Man ļoti, ļoti nepatika balādes. Kaut vai tā pati slavenā Baibas ārija. Sadarbojoties ar režisora naivi minimālistisko piepūli likt kaut ko darīt aktierim balādes laikā (Džilindžer, ja tu domā, ka mūzika visu “izvilks”, tad tai jābūt labai mūzikai), radās kaut kas izcili garlaicīgs, nesaistošs un iemidzinošs. Un, protams, banāls, jo tā taču ir balāde. Un mūzika vispār lielākoties bija nāvīgi neitrāla. Nekas šausmīgi tizls, bet arī nekas interesants.

Bet bija lietas, kas mani ļoti patīkami pārsteidza. Kārlis Lācis izmantoja daudz vadtēmu un tas bija ļoti ievelkoši, muzikāli visiespaidīgākais bija Baibas, Ulda, mātes un Zanes kvartets, kurā katrs dziedāja savu tēmu, visi reizē, katrs ar saviem vārdiem, bet veidojot sakarīgu harmoniju. Dažas tēmas bija ļoti veiksmīgas, piemēram, Ulda tēma. Arī Baibas un Gatiņa dziesma par div’ dūjiņām pielipa visai pamatīgi, pēc tam, kad biju pieradusi pie tās salkanuma. Muzikāli ļoti veiksmīgi bija pseido – tautiskie skati, respektīvi, tautu atbraukšana, meitu skati abu cēlienu sākumos. Kopā ar veiksmīgo scenogrāfiju un horeogrāfiju šie “masu skati” bija lielākā izrādes veiksme.

Vēl viena lieta, un par šo arī vienīgais lielais paldies aktieriem. Man šķiet, ka pirmo reizi es dzirdēju tik profesionālu izpildījumu. Nevienam solistam, neatkarīgi no vecuma un dabas dotā tembra negadījās nekādi nesmukumi, kas patiesībā ir pilnīgi normāli muzikālajā teātrī. Bet kopīgie dziedājumi bija ļoti tīri, ļoti līdzeni un tembrāli patīkami. Klausoties radās ļoti patīkama drošības sajūta, pilnīgi varēja saost ieguldītā darba apjomu.

Kāpēc “Gada muzikālā izrāde”, 100g kultūras balva un tūkstošiem fanu? Droši vien tāpēc, ka tas tiešām bija tehniski ļoti vērienīgs un smalki izstrādāts darbs. Un Latvijā tādu ir maz, mūziklu labā kvalitātē gandrīz vispār nav. Kādu daļu, iespējams, aizkustināja šausmīgās balādes, bet pārējos – apziņa, ka arī jaunie lasa Raini un mēģina ar to kaut ko pasākt.

Posted in ... | Komentēt

vienīgā eksistence ir maijs, bļ*

Skatos “Teātri” un brīnos, kāpēc pēkšņi tas mani aizkustina.

Mēģis, kurā man piedāvā krūšu palielināšanas operāciju.

Doriana Greja ģīmetne.zip pa diagonāli, galīgi nepiesaistīja.

“Mēs nekad agrāk te neesam bijuši” ĢIT, smieklīgs, bet ārkārtīgi skaudrs stāsts, kā vecāki autoram iemācīja ticēt neiespējamajam un kā valdībai tomēr neizdevās viņu pārliecināt, ka mēs dzīvojam labākajā iespējamajā pasaules versijā.

Meklējam mīnas un spēlējam kariņu.

Pirmais šašļiks un pirmās lakstīgalas.

Iepazīstos ar kādu skaistu cilvēku – Filipu Halsmanu. Fotogrāfs, par kura dzimto vietu jūs būsiet pārsteigti.

“Ja jūs palaižat Žaugu vienu ar riteni nakts vidū braukt mājās, nebrīnieties, kad atradīsiet viņu guļot ielas malā, madaru pudurī, pilnā balsī dziedot līdzi mūzikai telefonā un rakstot sliktu dzeju. Emocionāli graujošas brīvdienas. Paldies katram, kas bija to daļa. Zaudēju savu “Nepilngadīgā Anna” nevainību un mazliet arī prātu.”

VDT “Nāves deja”, kur burvīga Mākena mūzika, tumša mistika un melna samta atmosfēra, un lielisks Aigars Apinis.

Guļu uz ielas pretī intīmpreču salonam, kamēr Elīna skaita līdz 20.

Miera ielas vasarsvētki, ēdu saldējumu, iejūku kompānijā, ēdu želejkončas un blenžu uz savu vājprātu. Šūpojamies, ripināmies lejā no kalna un iestudējam horeogrāfiju pie Nebijušā restaurācijas. Nepieradinātā folka orķestris kā vienmēr lieliski, patīkama iepazīšanās ar Tesu un The Foxtails.

Protams, spēcīgs “Equus” DT.

“Dzīvot dzīvi” ĢIT, nothing special.

Plosāmies pa rapšiem. Daudz saldējuma.

Mēnesis kopumā: Dzīve pirms neeksistē, bļ*. Un klasiskā mūzika ir sūds.

Posted in ... | Komentēt

Tu nevari izvairīties no pavasara aprīlī

Kola un m&m’s, iedvesmojošs ceļojums uz čuhņu. Ļoti smieklīga Nerten izrāde, kur Aspazija slepus smēķē, atbrīvojies no helikopteriem Rīga u.c.

Skaidri sajūtu, ka ir jānodzied karaoke. Paārdamies pie Zig Zag. Baisa mētāšanās starp nopietnību un pilnīgu absurdu.

Mermaid Island Be Reet un Chomsky Chess Club.

“Spēkā un jaudā” Padumjo savienība skrien, pēta, sūta Rodžeru ezerā, sniegs snieg divcentu monētu pārslām, maldāmies un atrodamies.

Capture3

Dziedu, plēšu alus pudeles un smejos hiēnas smieklus. Ņizdomājam ņoršāko ņēli ņasaulē.

Depo Sunhenge.

Jānis man sniedz psihoterapijas seansu un mēs kopīgi no manām matusprādzēm uzceļam Eifeļtorni. Ar Kristu sacenšamies, kura no mums skaļāk nokliegsies “penis!”, es nozogu rozā saulesbrilles. Melānija par šo vēlāk rakstīs tā: “Un tad tu pavadi Alfas salidojuma nakti ar skaistām meitenēm, maziem, jaukiem puisīšiem un slidenu jumtu. Vai nav blīrnikšķīgi? Irgan!”

Iedvesmojoša Radzobes lekcija DT.

http://www.kroders.lv/verte/638

@Hipatija Nu nafig vispār nodarboties ar rakstniecību, ja tu uzplēs vecas rētas, sagruzies par aizmirstām lietām un beigās teksts tāpat izrādās sūds?

Biržā itāļu portretu izstāde.

Noskatos Doktoru Živago.zip (VDT) līdz galam, esmu diezgan beigta, raudu, bet priecājos par scenogrāfiju un beidzot pietiekamo iracionalitātes daudzumu.

Sirsniņa dreb un ausī dzied Edgars Šubrovskis.

https://www.youtube.com/watch?v=KPUNuKldBVQ

Kapučīno krūzes rīts II. Viss ir citādi, tas ir pilnīgi citas ballītes un citu cilvēku otrais rīts, bet kaut kas ir pavasaris.

Valpurģu nakts LKA – Baložu pilni pagalmi, Laime Pilnīga, Manta. Man aizmugurē kaut ko runā par to, ka Valpurģu naktī drīkst gribēt izpi*t jebkuru, bet es tikmēr nāku pie atklāsmes, kāpēc dāmu klubu ir tik maz salīdzinājumā ar džentlmeņu klubiem – dāmām ir Laimes pilnīgas koncerti.

Mēnesis kopumā: platoniski čiekuri un ne tik platonisks svings, daudz iespaidu, jēgas trūkums un nosvīdušas rokas.

Posted in ... | Komentēt

Kaķu laiks marts.

Dodos mājās, kur vakariņās picmaizītes, Lūgšana resnajai tantei. zip (NT) un sarunas ar mammu par ticību mīlestībai.

Burvestību ministrija ir kaut ko palaidusi garām. Mēģinām sacerēt brīvprātīgā pieteikuma anketu festivālam, kurā es piesakos pārģērbties par banānu, lēkāt apkārt un dalīt festivāla banerīšus. Nokrāsojam Oskaru ar sarkanu lūpukrāsu.

Sirreāli baisa sajūta. Vējš un pāri galvām rokas stiepiena attālumā elektrības vadi. Bēniņos atrodam miermīlīga izskata matraci, apgāžam to un kādu laiku uz tā guļam.

Knapi pamostos un veļos uz radio pieci.lv runāt par savu dzeju. Bumsi – disko – wtf mūzikas pavadībā deklamēju uz vietas tapušu tekstu par to, kā guļam vienā silē un reizēm es atvirzu tavu roku no sava dekoltē.

Žauga sadusmojas un dodas sēdēt pie Lielā Kristapa, skatīties uz Daugavu un skaistajām debesīm, ēst un skaļi klausīties mūziku. Tad viņa izsauc draugu un ļauj sev izmaksāt karsto šokolādi un buldurēt par “viss ir slikti” tēmu.

Taisām sabiedrību, ieceļam kūkas ministru un spēlējam ķīniešu šahu.

Ielu muzikants spēlē, mēs dejojam. Iemetu burku ar kokteili kanālā.

Spriežam par to, vai mums ir morāle, tāpēc es uzrakstu morāli uz lapiņas un iedodu to Melānijai – tagad viņai ir morāle, turklāt glabājas krūšturī.

Meitenes priekam nevajag daudz – saule, jauna rozā mapīte, jauni “king of the world” zābaki, sauja ar pildspalvām un kafija.

Divatā nolienam parunāties maliņā pie ārdurvīm, bet drīz jau tur sēž čupa ar cilvēkiem, sega un Cini Mini pārslas.

Mājās gandrīz aizdedzinu virtuvi.

Otello.zip (JRT) un atkal dīvānā raudoša čupiņa – Kristiāna.

Mēnesis kopumā: paātrināta pulsa darbīgums Coffee Inn, rolltoni un ēdiena ekonomija, miljons darāmo lietu saraksti visos stūros, “king of the world” zābaki ostās un daugavmalās, ādas jakas smarža no pēdējā rudens. Everything in life is about sex, except sex. Sex is about power.

10 lietas, ko izdarīt vasarā:
1. Būt Labā Dabā, Positivusā (Roberts Plants un Placebo!), Give&get festā un Imantdienās (ar mammu).
2. Izveidot ar Emīliju mazo Dziesmu svētku komūnu Mežaparkā.
3. Aizbraukt pie Madaras padzīvoties vasarnīcā.
4. Labu laiciņu pavadīt Viesītē.
5. Pabraukāt kopā ar Kristīni ar riteņiem pa vecām muižām un citām foršām vietām Latvijā.
6. Noorganizēt foršu dzimšanas dienas ballīti.
7. Izlasīt un izkonspektēt beidzot visu Gombriha “Mākslas vēsturi”.
8. Paspēlēt Rīgā uz ielas.
9. Dziedāt daudz un dziedāt pļavās.
10. Aizbraukt paspēlēt flautu pie vectēva uz kapiem.

Posted in ... | Komentēt

18 till I die

Kad man paliks 20, varbūt es sākšu gulēt 7h diennaktī, ieturēt regulāras ēdienreizes, būt tīrīga, rūpēties par savu reputāciju, darīt arī tās lietas, kas man nepatīk, veidot stabilas attiecības, skaļi nedziedāt uz ielas, kad tikai sagribas, neflirtēt ar visu, kas kustās, neļaut garastāvoklim svārstīties tā, it kā es būtu šizofrēniska grūtniece, ierasties uz sarunātajiem randiņiem, turpināt sarunas, kurās negribu piedalīties, nekavēt, nebūt egoistiskai, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, runāt ar citiem kā ar manis cienīgiem cilvēkiem pat tad, ja viņi patiesībā nav, skaļi nelamāties publiskās vietās, cienīt citus vecuma, pieredzes vai statusa dēļ, neļauties slinkumam, palīdzēt nepatīkamiem cilvēkiem, pieskatīt savas lietas, vērtēt lietas naudā, izskatīties tā, lai nevienam nav par mani kauns, lietot alkoholu pieklājības un iederēšanās nolūkos, neaizņemties naudu stulbiem pirkumiem, neuzbāzties citiem ar savām ašajām idejām, kuras tāpat nerealizēšu, nolaisties uz zemes un norakstīt savus ideālistiskos sapņus, pieņemt sasniedzamus mērķus, baidīties no riska, nekavēt skolu/darbu tikai tāpēc, lai labi izskatītos, gatavot ēst tikai tāpēc, ka tas ir jāmāk, neinteresēties par visu, kas ir apkārt, runāt ar pazīstamiem cilvēkiem un ignorēt nepazīstamus, nevis otrādi, justies neēri vienai pašai kaut kur ejot vai dejojot, neatbildēt godīgi uz jautājumiem, ja atbilde varētu cilvēku aizskart, paturēt savu radikālo viedokli pie sevis, piemēroties sarunu biedra intelekta līmenim, paturēt savas emocijas sevī, neizlikties foršākai/dīvainākai/interesantākai, kā patiesībā esmu, neļaut sev izrādīties citu cilvēku vai savā priekšā, melot sev, darīt lietas laicīgi, nenorādīt cilvēkiem uz viņu stulbumu, novērtēt iespēju pamest savu dzimteni un kļūt par kosmopolītu, pazemoties, nedarīt lietas tām nepiemērotās vietās, neskatīties uz visu no pēc iespējas dažādiem skatupunktiem, pieņemt sabiedrības nolemtību stereotipu slogam, krāsoties, lišķot un mēģināt patikt cilvēkiem, klausīties dziesmu tikai 10 reizes, pat ja gribās visas 100, nepārlasīt jau vairākas reizes lasītas grāmatas, bezkaunīgi nemulsināt cilvēkus, izpildīt savus plānus, nevis mainīt tos ik pa minūtei, nedarīt visu, kas ienāk prātā, nedomāt ar sirdi un nejust ar prātu, nedaudz samelot, ja tas nāks situācijai par labu, dzīvot tikai vienu dzīvi, ģērbties puslīdz viena stila drēbēs, izvairīties no ārkārtējām situācijām, brīnīties par atsķirīgo, izvairīties no neparastā, nest tik, cik varu celt, rakstīt intelektuālu un nopietnu blogu.

Bet man ir 18, un man ir vienalga.

Posted in ... | Komentēt

Kā jau svētdienās

Filosofiskas sarunas ar Kristu ballītē sešos no rīta.

– Jaunā “Prāta Vētra” ir stulba! Gribu veco “Prāta Vētru”! Kur ir palicis sekss un pavasaris…?
– …un lidmašīnas!
– Un lidmašīnas, bļ*!

Prāta Vētra – Kā jau svētdienās

Posted in ... | Komentēt

ļoti nemierīga Bossanova

Tas strādā tikai tad, ja mūziku neesi sen dzirdējis. Tad tu ieej savā personīgajā mūzikas krātuvītē, uzspied uz nevainīga albuma nosaukuma un sadzirdi kaut ko, kas tev parāda konkrētu ainu. Un, neskatoties uz to, ka skan mūzika un tu esi vizuālās uztveres cilvēks, šeit pēkšņi ir kaut kas, ko var nosaukt tikai par smaržu. Sākumā ir smarža. Un tad es ieraugu redzu savas violetās kedas, Kaņepi, asfaltu zem kājām, violetas mūzikas austiņas, dažas cilvēku sejas, 40. autobusa grīdu, Miera ielas stūri pie Lielajiem kapiem, Mežciema ielu ar oranžo autobusa pieturu. Ikdienas skats, bet smarža. Es vairs neatšķiru, kurā dzīves brīdī tas notika, un kā es tobrīd definēju dzīvi, sevi, pasauli un attiecības ar tobrīd aktuālajiem cilvēkiem, bet sajūta ir pārdabiska, jo es esmu tur, un tur ir citādi, nekā es atceros. Uz dažām sekundēm. Esmu pārrakstījusi savas atmiņas, atstājot faktus un no tiem secinājusi savu attieksmi, jo citādi es nemāku. Lai gan šķiet, ka tas notika tik nesen, ka tās pat īsti vēl nevarētu būt atmiņas. Varbūt es nākamreiz mēģināšu aizmirst konkrētību, ja tas dos iespēju iekonservēt kaut daļiņu patiesās sajūtas. Bet varbūt tā jau ir paglabāta kādā papīra gabaliņā vai vārdā, kas vēl pēc gada pēkšņi atkal uzvirmos smaržu, kā to šodien tik nesaudzīgi pamanījās izdarīt The Pixies. Kad paskatos spogulī, redzu, ka esmu nosarkusi, lai gan neviens cits neredzēja manu pēkšņo atklāsmi, ka ar šo cilvēku tomēr bija ļoti skaisti.

The Pixies – Velouria

Posted in ... | Komentēt

the girl in the cafe

About 40 minutes of speaking in english with Krista about all the usual themes.

– Well, I can’t do make up, but I can do make out.
– Are you a real woman?

Posted in ... | Komentēt

englishman in Jugla

Three hours of trying to speak in english in my case and speaking in english in Krista’s case. What did we do?

  • tried to say difficult things in a not so difficult way. “Ouch, this leave did something to my eye!”
  • sang “All that Jazz” for a cute and furry worm. Come on babe, why don’t we paint the town?
  • suddenly Kristiana just started to walk away and said: “It’s okay, i’m listening, it’s just a cat, i’m still listening.”
  • came to decision that only sad thing about autumn is that it ends too fast.
  • went through a scary forest and found an unfinished building.
  • -There are cameras.
    -It means that we’re safe!
    -No, it means that they will find our dead bodies sooner.

Posted in ... | Komentēt

labs joks, dīdžej!

Mofo – Mīnu lauks

Posted in ... | Komentēt